12. Uragapetavatthuvaṇṇanā
Uragova tacaṃ jiṇṇanti idaṃ satthā jetavane viharanto aññataraṃ upāsakaṃ ārabbha kathesi. Sāvatthiyaṃ kira aññatarassa upāsakassa putto kālamakāsi. So puttamaraṇahetu paridevasokasamāpanno bahi nikkhamitvā kiñci kammaṃ kātuṃ asakkonto geheyeva aṭṭhāsi. Atha satthā paccūsavelāyaṃ mahākaruṇāsamāpattito vuṭṭhāya buddhacakkhunā lokaṃ volokento taṃ upāsakaṃ disvā pubbaṇhasamayaṃ nivāsetvā pattacīvaramādāya tassa gehaṃ gantvā dvāre aṭṭhāsi. Upāsako ca satthu āgatabhāvaṃ sutvā sīghaṃ uṭṭhāya gantvā paccuggamanaṃ katvā hatthato pattaṃ gahetvā gehaṃ pavesetvā āsanaṃ paññapetvā adāsi. Nisīdi bhagavā paññatte āsane. Upāsakopi bhagavantaṃ vanditvā ekamantaṃ nisīdi. Taṃ bhagavā “kiṃ, upāsaka, sokapareto viya dissatī”ti āha. “Āma, bhagavā, piyo me putto kālakato, tenāhaṃ socāmī”ti. Athassa bhagavā sokavinodanaṃ karonto uragajātakaṃ (jā. 1.5.19 ādayo) kathesi. Atīte kira kāsiraṭṭhe bārāṇasiyaṃ dhammapālaṃ nāma brāhmaṇakulaṃ ahosi. Tattha brāhmaṇo brāhmaṇī putto dhītā suṇisā dāsīti ime sabbepi maraṇānussatibhāvanābhiratā ahesuṃ. Tesu yo gehato nikkhamati, so sesajane ovaditvā nirapekkhova nikkhamati. Athekadivasaṃ brāhmaṇo puttena saddhiṃ gharato nikkhamitvā khettaṃ gantvā kasati. Putto sukkhatiṇapaṇṇakaṭṭhāni ālimpeti. Tattheko kaṇhasappo ḍāhabhayena rukkhasusirato nikkhamitvā imaṃ brāhmaṇassa puttaṃ ḍaṃsi. So visavegena mucchito tattheva paripatitvā kālakato, sakko devarājā hutvā nibbatti. Brāhmaṇo puttaṃ mataṃ disvā kammantasamīpena gacchantaṃ ekaṃ purisaṃ evamāha– “samma, mama gharaṃ gantvā brāhmaṇiṃ evaṃ vadehi ‘nhāyitvā suddhavatthanivatthā ekassa bhattaṃ mālāgandhādīni ca gahetvā turitaṃ āgacchatū’ti”. So tattha gantvā tathā ārocesi, gehajanopi tathā akāsi. Brāhmaṇo nhatvā bhuñjitvā vilimpitvā parijanaparivuto puttassa sarīraṃ citakaṃ āropetvā aggiṃ datvā dārukkhandhaṃ ḍahanto viya nissoko nissantāpo aniccasaññaṃ manasi karonto aṭṭhāsi. Atha brāhmaṇassa putto sakko hutvā nibbatti, so ca amhākaṃ bodhisatto ahosi. So attano purimajātiṃ katapuññañca paccavekkhitvā pitaraṃ ñātake ca anukampamāno brāhmaṇavesena tattha āgantvā ñātake asocante disvā “ambho, migaṃ jhāpetha, amhākaṃ maṃsaṃ detha, chātomhī”ti āha. “Na migo, manusso brāhmaṇā”ti āha. “Kiṃ tumhākaṃ paccatthiko eso”ti? “Na paccatthiko, ure jāto oraso mahāguṇavanto taruṇaputto”ti āha. “Kimatthaṃ tumhe tathārūpe guṇavati taruṇaputte mate na socathā”ti? Taṃ sutvā brāhmaṇo asocanakāraṇaṃ kathento–
85. “Uragova tacaṃ jiṇṇaṃ, hitvā gacchati saṃ tanuṃ;
evaṃ sarīre nibbhoge, pete kālakate sati.
86. “Ḍayhamāno na jānāti, ñātīnaṃ paridevitaṃ;
tasmā etaṃ na rodāmi, gato so tassa yā gatī”ti.–
Dve gāthā abhāsi.
85-86. Tattha uragoti urena gacchatīti urago. Sappassetaṃ adhivacanaṃ. Tacaṃ jiṇṇanti jajjarabhāvena jiṇṇaṃ purāṇaṃ attano tacaṃ nimmokaṃ. Hitvā gacchati saṃ tanunti yathā urago attano jiṇṇatacaṃ rukkhantare vā kaṭṭhantare vā mūlantare vā pāsāṇantare vā kañcukaṃ omuñcanto viya sarīrato omuñcitvā pahāya chaḍḍetvā yathākāmaṃ gacchati, evameva saṃsāre paribbhamanto satto porāṇassa kammassa parikkhīṇattā jajjarībhūtaṃ saṃ tanuṃ attano sarīraṃ hitvā gacchati, yathākammaṃ gacchati, punabbhavavasena upapajjatīti attho. Evanti ḍayhamānaṃ puttassa sarīraṃ dassento āha. Sarīre nibbhogeti assa viya aññesampi kāye evaṃ bhogavirahite niratthake jāte. Peteti āyu-usmāviññāṇato apagate. Kālakate satīti mate jāte. Tasmāti yasmā ḍayhamāno kāyo apetaviññāṇattā ḍāhadukkhaṃ viya ñātīnaṃ ruditaṃ paridevitampi na jānāti, tasmā etaṃ mama puttaṃ nimittaṃ katvā na rodāmi. Gato so tassa yā gatīti yadi matasattā na ucchijjanti, matassa pana katokāsassa kammassa vasena yā gati pāṭikaṅkhā, taṃ cuti-anantarameva gato, so na purimañātīnaṃ ruditaṃ paridevitaṃ vā paccāsīsati, nāpi yebhuyyena purimañātīnaṃ ruditena kāci atthasiddhīti adhippāyo. Evaṃ brāhmaṇena attano asocanakāraṇe kathite pariyāyamanasikārakosalle pakāsite brāhmaṇarūpo sakko brāhmaṇiṃ āha– “amma, tuyhaṃ so mato kiṃ hotī”ti? “Dasa māse kucchinā pariharitvā thaññaṃ pāyetvā hatthapāde saṇṭhapetvā saṃvaḍḍhito putto me, sāmī”ti. “Yadi evaṃ pitā tāva purisabhāvena mā rodatu, mātu nāma hadayaṃ mudukaṃ, tvaṃ kasmā na rodasī”ti? Taṃ sutvā sā arodanakāraṇaṃ kathentī–
87. “Anabbhito tato āgā, nānuññāto ito gato;
yathāgato tathā gato, tattha kā paridevanā.
88. “Ḍayhamāno na jānāti, ñātīnaṃ paridevitaṃ;
tasmā etaṃ na rodāmi, gato so tassa yā gatī”ti.–
Gāthādvayamāha. Tattha anabbhitoti anavhāto, “ehi mayhaṃ puttabhāvaṃ upagacchā”ti evaṃ apakkosito. Tatoti yattha pubbe ṭhito, tato paralokato. Āgāti āgañchi. Nānuññātoti ananumato, “gaccha, tāta, paralokan”ti evaṃ amhehi avissaṭṭho. Itoti idhalokato. Gatoti apagato. Yathāgatoti yenākārena āgato, amhehi anabbhito eva āgatoti attho. Tathā gatoti tenevākārena gato. Yathā sakeneva kammunā āgato, tathā sakeneva kammunā gatoti. Etena kammassakataṃ dasseti. Tattha kā paridevanāti evaṃ avasavattike saṃsārapavatte maraṇaṃ paṭicca kā nāma paridevanā, ayuttā sā paññavatā akaraṇīyāti dasseti.
Evaṃ brāhmaṇiyā vacanaṃ sutvā tassa bhaginiṃ pucchi– “amma, tuyhaṃ so kiṃ hotī”ti? “Bhātā me, sāmī”ti. “Amma, bhaginiyo nāma bhātūsu sinehā, tvaṃ kasmā na rodasī”ti? Sāpi arodanakāraṇaṃ kathentī–
89. “Sace rode kissa assaṃ, tattha me kiṃ phalaṃ siyā;
ñātimittasuhajjānaṃ, bhiyyo no aratī siyā.
90. “Ḍayhamāno na jānāti, ñātīnaṃ paridevitaṃ;
tasmā etaṃ na rodāmi, gato so tassa yā gatī”ti.–
Gāthādvayamāha. Tattha sace rode kisā assanti yadi ahaṃ rodeyyaṃ, kisā parisukkhasarīrā bhaveyyaṃ. Tattha me kiṃ phalaṃ siyāti tasmiṃ mayhaṃ bhātu maraṇanimitte rodane kiṃ nāma phalaṃ, ko ānisaṃso bhaveyya? Na tena mayhaṃ bhātiko āgaccheyya, nāpi so tena sugatiṃ gaccheyyāti adhippāyo. Ñātimittasuhajjānaṃ, bhiyyo no aratī siyāti amhākaṃ ñātīnaṃ mittānaṃ suhadayānañca mama socanena bhātumaraṇadukkhato bhiyyopi arati dukkhameva siyāti.
Evaṃ bhaginiyā vacanaṃ sutvā tassa bhariyaṃ pucchi– “tuyhaṃ so kiṃ hotī”ti? “Bhattā me, sāmī”ti. “Bhadde, itthiyo nāma bhattari sinehā honti, tasmiñca mate vidhavā anāthā honti, kasmā tvaṃ na rodasī”ti? Sāpi attano arodanakāraṇaṃ kathentī–
91. “Yathāpi dārako candaṃ, gacchantamanurodati;
evaṃsampadamevetaṃ, yo petamanusocati.
92. “Ḍayhamāno na jānāti, ñātīnaṃ paridevitaṃ;
tasmā etaṃ na rodāmi, gato so tassa yā gatī”ti.– Gāthādvayamāha.
Tattha dārakoti bāladārako. Candanti candamaṇḍalaṃ. Gacchantanti nabhaṃ abbhussukkamānaṃ. Anurodatīti “mayhaṃ rathacakkaṃ gahetvā dehī”ti anurodati. Evaṃsampadamevetanti yo petaṃ mataṃ anusocati, tassetaṃ anusocanaṃ evaṃsampadaṃ evarūpaṃ, ākāsena gacchantassa candassa gahetukāmatāsadisaṃ alabbhaneyyavatthusmiṃ icchābhāvatoti adhippāyo.
Evaṃ tassa bhariyāya vacanaṃ sutvā dāsiṃ pucchi– “amma, tuyhaṃ so kiṃ hotī”ti? “Ayyo me, sāmī”ti. “Yadi evaṃ tena tvaṃ pothetvā veyyāvaccaṃ kāritā bhavissasi, tasmā maññe ‘sumuttāhaṃ tenā’ti na rodasī”ti? “Sāmi, mā maṃ evaṃ avaca, na cetaṃ anucchavikaṃ ativiya khantimettānuddayāsampanno yuttavādī mayhaṃ ayyaputto ure saṃvaḍḍhaputto viya ahosī”ti. Atha “kasmā na rodasī”ti? Sāpi attano arodanakāraṇaṃ kathentī–
93. “Yathāpi brahme udakumbho, bhinno appaṭisandhiyo;
evaṃsampadamevetaṃ, yo petamanusocati.
94. “Ḍayhamāno na jānāti, ñātīnaṃ paridevitaṃ;
tasmā etaṃ na rodāmi, gato so tassa yā gatī”ti.–
Gāthādvayamāha. Tattha yathāpi brahme udakubbho, bhinno appaṭisandhiyoti brāhmaṇa seyyathāpi udakaghaṭo muggarappahārādinā bhinno appaṭisandhiyo puna pākatiko na hoti. Sesamettha vuttanayattā uttānatthameva.
Sakko tesaṃ kathaṃ sutvā pasannamānaso “sammadeva tumhehi maraṇassati bhāvitā, ito paṭṭhāya na tumhehi kasi-ādikaraṇakiccaṃ atthī”ti tesaṃ gehaṃ sattaratanabharitaṃ katvā “appamattā dānaṃ detha, sīlaṃ rakkhatha, uposathakammaṃ karothā”ti ovaditvā attānañca tesaṃ nivedetvā sakaṭṭhānameva gato. Tepi brāhmaṇādayo dānādīni puññāni karontā yāvatāyukaṃ ṭhatvā devaloke uppajjiṃsu. Satthā imaṃ jātakaṃ āharitvā tassa upāsakassa sokasallaṃ samuddharitvā upari saccāni pakāsesi, saccapariyosāne upāsako sotāpattiphale patiṭṭhahīti.
Uragapetavatthuvaṇṇanā niṭṭhitā.
Iti khuddaka-aṭṭhakathāya petavatthusmiṃ
Dvādasavatthupaṭimaṇḍitassa
Paṭhamassa uragavaggassa atthasaṃvaṇṇanā niṭṭhitā.