12. Dutiyapatibbatāvimānavatthu

101. “Veḷuriyathambhaṃ ruciraṃ pabhassaraṃ, vimānamāruyha anekacittaṃ;

tatthacchasi devi mahānubhāve, uccāvacā iddhi vikubbamānā;
imā ca te accharāyo samantato, naccanti gāyanti pamodayanti ca.

102. “Deviddhipattāsi mahānubhāve, manussabhūtā kimakāsi puññaṃ;

kenāsi evaṃ jalitānubhāvā, vaṇṇo ca te sabbadisā pabhāsatī”ti.

103. Sā devatā attamanā, moggallānena pucchitā;

pañhaṃ puṭṭhā viyākāsi, yassa kammassidaṃ phalaṃ.

104. “Ahaṃ manussesu manussabhūtā, upāsikā cakkhumato ahosiṃ;

pāṇātipātā viratā ahosiṃ, loke adinnaṃ parivajjayissaṃ.

105. “Amajjapā no ca [nāpi (syā.)] musā abhāṇiṃ [abhāsiṃ (ka.)], sakena sāminā [sāmināva (sī.)] ahosiṃ tuṭṭhā;

annañca pānañca pasannacittā, sakkacca dānaṃ vipulaṃ adāsiṃ.

106. “Tena metādiso vaṇṇo, tena me idha mijjhati;

uppajjanti ca me bhogā, ye keci manaso piyā.

107. “Akkhāmi te bhikkhu mahānubhāva, manussabhūtā yamakāsi puññaṃ;

tenamhi evaṃ jalitānubhāvā, vaṇṇo ca me sabbadisā pabhāsatī”ti.

Dutiyapatibbatāvimānaṃ dvādasamaṃ.