6. Kaṇhapetavatthuvaṇṇanā

Uṭṭhehi kaṇha kiṃ sesīti idaṃ satthā jetavane viharanto aññataraṃ mataputtaṃ upāsakaṃ ārabbha kathesi. Sāvatthiyaṃ kira aññatarassa upāsakassa putto kālamakāsi. So tena sokasallasamappito na nhāyati, na bhuñjati, na kammante vicāreti, na buddhupaṭṭhānaṃ gacchati, kevalaṃ, “tāta piyaputtaka, maṃ ohāya kahaṃ paṭhamataraṃ gatosī”ti-ādīni vadanto vippalapati. Satthā paccūsasamaye lokaṃ olokento tassa sotāpattiphalūpanissayaṃ disvā punadivase bhikkhusaṅghaparivuto sāvatthiyaṃ piṇḍāya caritvā katabhattakicco bhikkhū uyyojetvā ānandattherena pacchāsamaṇena tassa gharadvāraṃ agamāsi. Satthu āgatabhāvaṃ upāsakassa ārocesuṃ. Athassa gehajano gehadvāre āsanaṃ paññāpetvā satthāraṃ nisīdāpetvā upāsakaṃ pariggahetvā satthu santikaṃ upanesi. Ekamantaṃ nisinnaṃ taṃ disvā “kiṃ, upāsaka, socasī”ti vatvā “āma, bhante”ti vutte, “upāsaka, porāṇakapaṇḍitā paṇḍitānaṃ kathaṃ sutvā mataputtaṃ nānusociṃsū”ti vatvā tena yācito atītaṃ āhari.

Atīte dvāravatīnagare dasa bhātikarājāno ahesuṃ– vāsudevo baladevo candadevā sūriyadevo aggidevo varuṇadevo ajjuno pajjuno ghaṭapaṇḍito aṅkuro cāti. Tesu vāsudevamahārājassa piyaputto kālamakāsi. Tena rājā sokapareto sabbakiccāni pahāya mañcassa aṭaniṃ pariggahetvā vippalapanto nipajji. Tasmiṃ kāle ghaṭapaṇḍito cintesi– “ṭhapetvā maṃ añño koci mama bhātu sokaṃ pariharituṃ samattho nāma natthi, upāyenassa sokaṃ harissāmī”ti. So ummattakavesaṃ gahetvā “sasaṃ me detha, sasaṃ me dethā”ti ākāsaṃ olokento sakalanagaraṃ vicari. “Ghaṭapaṇḍito ummattako jāto”ti sakalanagaraṃ saṅkhubhi.

Tasmiṃ kāle rohiṇeyyo nāma amacco vāsudevarañño santikaṃ gantvā tena saddhiṃ kathaṃ samuṭṭhāpento–

207. “Uṭṭhehi kaṇha kiṃ sesi, ko attho supanena te;

yo ca tuyhaṃ sako bhātā, hadayaṃ cakkhu ca dakkhiṇaṃ;
tassa vātā balīyanti, sasaṃ jappati kesavā”ti.– Imaṃ gāthamāha.

207. Tattha kaṇhāti vāsudevaṃ gottenālapati. Ko attho supanena teti supanena tuyhaṃ kā nāma vaḍḍhi. Sako bhātāti sodariyo bhātā. Hadayaṃ cakkhu ca dakkhiṇanti hadayena ceva dakkhiṇacakkhunā ca sadisoti attho. Tassa vātā balīyantīti tassa aparāparaṃ uppajjamānā ummādavātā balavanto honti vaḍḍhanti abhibhavanti. Sasaṃ jappatīti “sasaṃ me dethā”ti vippalapati. Kesavāti so kira kesānaṃ sobhanānaṃ atthitāya “kesavo”ti voharīyati. Tena naṃ nāmena ālapati.

Tassa vacanaṃ sutvā sayanato uṭṭhitabhāvaṃ dīpento satthā abhisambuddho hutvā–

208. “Tassa taṃ vacanaṃ sutvā, rohiṇeyyassa kesavo;

taramānarūpo vuṭṭhāsi, bhātu sokena aṭṭito”ti.– Imaṃ gāthamāha.

Rājā uṭṭhāya sīghaṃ pāsādā otaritvā ghaṭapaṇḍitassa santikaṃ gantvā ubhosu hatthesu naṃ daḷhaṃ gahetvā tena saddhiṃ sallapanto–

209. “Kiṃ nu ummattarūpova, kevalaṃ dvārakaṃ imaṃ;

saso sasoti lapasi, kīdisaṃ sasamicchasi.

210. “Sovaṇṇamayaṃ maṇimayaṃ, lohamayaṃ atha rūpiyamayaṃ;

saṅkhasilāpavāḷamayaṃ, kārayissāmi te sasaṃ.

211. “Santi aññepi sasakā, araññavanagocarā;

tepi te ānayissāmi, kīdisaṃ sasamicchasī”ti.–

Tisso gāthāyo abhāsi.

209-211. Tattha ummattarūpovāti ummattako viya. Kevalanti sakalaṃ. Dvārakanti dvāravatīnagaraṃ vicaranto. Saso sasoti lapasīti saso sasoti vilapasi. Sovaṇṇamayanti suvaṇṇamayaṃ. Lohamayanti tambalohamayaṃ. Rūpiyamayanti rajatamayaṃ. Yaṃ icchasi taṃ vadehi, atha kena socasi. Aññepi araññe vanagocarā sasakā atthi, te te ānayissāmi, vada, bhadramukha kīdisaṃ sasamicchasīti ghaṭapaṇḍitaṃ “sasena atthiko”ti adhippāyena sasena nimantesi. Taṃ sutvā ghaṭapaṇḍito–

212. “Nāhamete sase icche, ye sasā pathavissitā;

candato sasamicchāmi, taṃ me ohara kesavā”ti.–

Gāthamāha. Tattha oharāti ohārehi. Taṃ sutvā rājā “nissaṃsayaṃ me bhātā ummattako jāto”ti domanassappatto–

213. “So nūna madhuraṃ ñāti, jīvitaṃ vijahissasi;

apatthiyaṃ patthayasi, candato sasamicchasī”ti.–

Gāthamāha. Tattha ñātīti kaniṭṭhaṃ ālapati. Ayamettha attho– mayhaṃ piyañāti yaṃ atimadhuraṃ attano jīvitaṃ, taṃ vijahissasi maññe, yo apatthayitabbaṃ patthesīti.

Ghaṭapaṇḍito rañño vacanaṃ sutvā niccalova ṭhatvā “bhātika, tvaṃ candato sasaṃ patthentassa taṃ alabhitvā jīvitakkhayo bhavissatīti jānanto kasmā mataṃ puttaṃ alabhitvā anusocasī”ti imamatthaṃ dīpento–

214. “Evaṃ ce kaṇha jānāsi, yathaññamanusāsasi;

kasmā pure mataṃ puttaṃ, ajjāpi manusocasī”ti.–

Gāthamāha. Tattha evaṃ ce, kaṇha, jānāsīti, bhātika, kaṇhanāmaka mahārāja, “alabbhaneyyavatthu nāma na patthetabban”ti yadi evaṃ jānāsi. Yathaññanti evaṃ jānantova yathā aññaṃ anusāsasi, tathā akatvā. Kasmā pure mataṃ puttanti atha kasmā ito catumāsamatthake mataṃ puttaṃ ajjāpi anusocasīti.

Evaṃ so antaravīthiyaṃ ṭhitakova “ahaṃ tāva evaṃ paññāyamānaṃ patthemi, tvaṃ pana apaññāyamānassatthāya socasī”ti vatvā tassa dhammaṃ desento–

215. “Na yaṃ labbhā manussena, amanussena vā pana;

jāto me mā mari putto, kuto labbhā alabbhiyaṃ.

216. “Na mantā mūlabhesajjā, osadhehi dhanena vā;

sakkā ānayituṃ kaṇha, yaṃ petamanusocasī”ti.– Gāthādvayamāha.

215. Tattha yanti, bhātika, yaṃ “evaṃ jāto me putto mā marī”ti manussena vā devena vā pana na labbhā na sakkā laddhuṃ, taṃ tvaṃ patthesi, taṃ panetaṃ kuto labbhā, kena kāraṇena laddhuṃ sakkā. Yasmā alabbhiyaṃ alabbhaneyyavatthu nāmetanti attho.

216. Mantāti mantappayogena. Mūlabhesajjāti mūlabhesajjena. Osadhehīti nānāvidhehi osadhehi. Dhanena vāti koṭisatasaṅkhena dhanena vāpi. Idaṃ vuttaṃ hoti– yaṃ petamanusocasi, taṃ etehi mantappayogādīhipi ānetuṃ na sakkāti.

Puna ghaṭapaṇḍito “bhātika, idaṃ maraṇaṃ nāma dhanena vā jātiyā vā vijjāya vā sīlena vā bhāvanāya vā na sakkā paṭibāhitun”ti dassento–

217. “Mahaddhanā mahābhogā, raṭṭhavantopi khattiyā;

pahūtadhanadhaññāse, tepi no ajarāmarā.

218. “Khattiyā brāhmaṇā vessā, suddā caṇḍālapukkussā;

ete caññe ca jātiyā, tepi no ajarāmarā.

219. “Ye mantaṃ parivattenti, chaḷaṅgaṃ brahmacintitaṃ;

ete caññe ca vijjāya, tepi no ajarāmarā.

220. “Isayo vāpi ye santā, saññatattā tapassino;

sarīraṃ tepi kālena, vijahanti tapassino.

221. “Bhāvitattā arahanto, katakiccā anāsavā;

nikkhipanti imaṃ dehaṃ, puññapāpaparikkhayā”ti.–

Pañcahi gāthāhi rañño dhammaṃ desesi.

217. Tattha mahaddhanāti nidhānagatasseva mahato dhanassa atthitāya bahudhanā. Mahābhogāti devabhogasadisāya mahatiyā bhogasampattiyā samannāgatā. Raṭṭhavantoti sakalaraṭṭhavanto. Pahūtadhanadhaññāseti tiṇṇaṃ catunnaṃ vā saṃvaccharānaṃ atthāya nidahitvā ṭhapetabbassa niccaparibbayabhūtassa dhanadhaññassa vasena apariyantadhanadhaññā. Tepi no ajarāmarāti tepi evaṃ mahāvibhavā mandhātumahāsudassanādayo khattiyā ajarāmarā nāhesuṃ, aññadatthu maraṇamukhameva anupaviṭṭhāti attho.

218. Eteti yathāvuttakhattiyādayo. Aññeti aññatarā evaṃbhūtā ambaṭṭhādayo. Jātiyāti attano jātinimittaṃ ajarāmarā nāhesunti attho.

219. Mantanti vedaṃ. Parivattentīti sajjhāyanti vācenti ca. Atha vā parivattentīti vedaṃ anuparivattentā homaṃ karontā japanti. Chaḷaṅganti sikkhākappaniruttibyākaraṇajotisatthachandovicitisaṅkhātehi chahi aṅgehi yuttaṃ. Brahmacintitanti brāhmaṇānamatthāya brahmanā cintitaṃ kathitaṃ. Vijjāyāti brahmasadisavijjāya samannāgatā, tepi no ajarāmarāti attho.

220-221. Isayoti yamaniyamādīnaṃ paṭikūlasaññādīnañca esanaṭṭhena isayo. Santāti kāyavācāhi santasabhāvā. Saññatattāti rāgādīnaṃ saṃyamena saṃyatacittā. Kāyatapanasaṅkhāto tapo etesaṃ atthīti tapassino. Puna tapassinoti saṃvarakā. Tena evaṃ tapanissitakā hutvā sarīrena ca vimokkhaṃ pattukāmāpi saṃvarakā sarīraṃ vijahanti evāti dasseti. Atha vā isayoti adhisīlasikkhādīnaṃ esanaṭṭhena isayo, tadatthaṃ tappaṭipakkhānaṃ pāpadhammānaṃ vūpasamena santā, ekārammaṇe cittassa saṃyamena saññatattā, sammappadhānayogato vīriyatāpena tapassino, sappayogā rāgādīnaṃ santapanena tapassinoti yojetabbaṃ. Bhāvitattāti catusaccakammaṭṭhānabhāvanāya bhāvitacittā.

Evaṃ ghaṭapaṇḍitena dhamme kathite taṃ sutvā rājā apagatasokasallo pasannamānaso ghaṭapaṇḍitaṃ pasaṃsanto–

222. “Ādittaṃ vata maṃ santaṃ, ghaṭasittaṃva pāvakaṃ;

vārinā viya osiñcaṃ, sabbaṃ nibbāpaye daraṃ.

223. “Abbahī vata me sallaṃ, sokaṃ hadayanissitaṃ;

yo me sokaparetassa, puttasokaṃ apānudi.

224. “Svāhaṃ abbūḷhasallosmi, sītibhūtosmi nibbuto;

na socāmi na rodāmi, tava sutvāna bhātika.

225. “Evaṃ karonti sappaññā, ye honti anukampakā;

nivattayanti sokamhā, ghaṭo jeṭṭhaṃva bhātaraṃ.

226. “Yassa etādisā honti, amaccā paricārakā;

subhāsitena anventi, ghaṭo jeṭṭhaṃva bhātaran”ti.– Sesagāthā abhāsi.

225. Tattha ghaṭo jeṭṭhaṃva bhātaranti yathā ghaṭapaṇḍito attano jeṭṭhabhātaraṃ mataputtasokābhibhūtaṃ attano upāyakosallena ceva dhammakathāya ca tato puttasokato vinivattayi, evaṃ aññepi sappaññā ye honti anukampakā, te ñātīnaṃ upakāraṃ karontīti attho.

226. Yassa etādisā hontīti ayaṃ abhisambuddhagāthā. Tassattho– yathā yena kāraṇena puttasokaparetaṃ rājānaṃ vāsudevaṃ ghaṭapaṇḍito sokaharaṇatthāya subhāsitena anvesi anu-esi, yassa aññassāpi etādisā paṇḍitā amaccā paṭiladdhā assu, tassa kuto sokoti! Sesagāthā heṭṭhā vuttatthā evāti.

Satthā imaṃ dhammadesanaṃ āharitvā “evaṃ, upāsaka, porāṇakapaṇḍitā paṇḍitānaṃ kathaṃ sutvā puttasokaṃ hariṃsū”ti vatvā saccāni pakāsetvā jātakaṃ samodhānesi. Saccapariyosāne upāsako sotāpattiphale patiṭṭhahīti.

Kaṇhapetavatthuvaṇṇanā niṭṭhitā.