7. Dhanapālaseṭṭhipetavatthuvaṇṇanā

Naggo dubbaṇṇarūposīti idaṃ satthari jetavane viharante dhanapālapetaṃ ārabbha vuttaṃ. Anuppanne kira buddhe paṇṇaraṭṭhe erakacchanagare dhanapālako nāma seṭṭhi ahosi assaddho appasanno kadariyo natthikadiṭṭhiko. Tassa kiriyā pāḷito eva viññāyati. So kālaṃ katvā marukantāre peto hutvā nibbatti. Tassa tālakkhandhappamāṇo kāyo ahosi, samuṭṭhitacchavi pharuso, virūpakeso, bhayānako, dubbaṇṇo ativiya virūpo bībhacchadassano. So pañcapaṇṇāsa vassāni bhattasitthaṃ vā udakabinduṃ vā alabhanto visukkhakaṇṭhoṭṭhajivho jighacchāpipāsābhibhūto ito cito ca paribbhamati.

Atha amhākaṃ bhagavati loke uppajjitvā pavattitavaradhammacakke anukkamena sāvatthiyaṃ viharante sāvatthivāsino vāṇijā pañcamattāni sakaṭasatāni bhaṇḍassa pūretvā uttarāpathaṃ gantvā bhaṇḍaṃ vikkiṇitvā paṭiladdhabhaṇḍaṃ sakaṭesu āropetvā paṭinivattamānā sāyanhasamaye aññataraṃ sukkhanadiṃ pāpuṇitvā tattha yānaṃ muñcitvā rattiyaṃ vāsaṃ kappesuṃ. Atha so peto pipāsābhibhūto pānīyassatthāya āgantvā tattha bindumattampi pānīyaṃ alabhitvā vigatāso chinnamūlo viya tālo chinnapādo pati. Taṃ disvā vāṇijā–

227. “Naggo dubbaṇṇarūposi, kiso dhamanisanthato;

upphāsuliko kisiko, ko nu tvamasi mārisā”ti.–

Imāya gāthāya pucchiṃsu. Tato peto–

228. “Ahaṃ bhadante petomhi, duggato yamalokiko;

pāpakammaṃ karitvāna, petalokaṃ ito gato”ti.–

Attānaṃ āvikatvā puna tehi–

229. “Kiṃ nu kāyena vācāya, manasā dukkaṭaṃ kataṃ;

kissakammavipākena, petalokaṃ ito gato”ti.–

Katakammaṃ pucchito pubbe nibbattaṭṭhānato paṭṭhāya atītaṃ paccuppannaṃ anāgatañca attano pavattiṃ dassento tesañca ovādaṃ dento–

230. “Nagaraṃ atthi paṇṇānaṃ, erakacchanti vissutaṃ;

tattha seṭṭhi pure āsiṃ, dhanapāloti maṃ vidū.

231. “Asīti sakaṭavāhānaṃ, hiraññassa ahosi me;

pahūtaṃ me jātarūpaṃ, muttā veḷuriyā bahū.

232. “Tāva mahaddhanassāpi, na me dātuṃ piyaṃ ahu;

pidahitvā dvāraṃ bhuñjiṃ, mā maṃ yācanakāddasuṃ.

233. “Assaddho maccharī cāsiṃ, kadariyo paribhāsako;

dadantānaṃ karontānaṃ, vārayissaṃ bahū jane.

234. “Vipāko natthi dānassa, saṃyamassa kuto phalaṃ;

pokkharaññodapānāni, ārāmāni ca ropite;
papāyo ca vināsesiṃ, dugge saṅkamanāni ca.

235. “Svāhaṃ akatakalyāṇo, katapāpo tato cuto;

upapanno pettivisayaṃ, khuppipāsasamappito.

236. “Pañcapaṇṇāsa vassāni, yato kālaṅkato ahaṃ;

nābhijānāmi bhuttaṃ vā, pītaṃ vā pana pāniyaṃ.

237. “Yo saṃyamo so vināso, yo vināso so saṃyamo;

petā hi kira jānanti, yo saṃyamo so vināso.

238. “Ahaṃ pure saṃyamissaṃ, nādāsiṃ bahuke dhane;

santesu deyyadhammesu, dīpaṃ nākāsimattano;
svāhaṃ pacchānutappāmi, attakammaphalūpago.

239. “Uddhaṃ catūhi māsehi, kālakiriyā bhavissati;

ekantakaṭukaṃ ghoraṃ, nirayaṃ papatissahaṃ.

240. “Catukkaṇṇaṃ catudvāraṃ, vibhattaṃ bhāgaso mitaṃ;

ayopākārapariyantaṃ, ayasā paṭikujjitaṃ.

241. “Tassa ayomayā bhūmi, jalitā tejasā yutā;

samantā yojanasataṃ, pharitvā tiṭṭhati sabbadā.

242. “Tatthāhaṃ dīghamaddhānaṃ, dukkhaṃ vedissa vedanaṃ;

phalaṃ pāpassa kammassa, tasmā socāmahaṃ bhusaṃ.

243. “Taṃ vā vadāmi bhaddaṃ vo, yāvantettha samāgatā;

mākattha pāpakaṃ kammaṃ, āvi vā yadi vā raho.

244. “Sace taṃ pāpakaṃ kammaṃ, karissatha karotha vā;

na vo dukkhā pamutyatthi, uppaccāpi palāyataṃ.

245. “Matteyyā hotha petteyyā, kule jeṭṭhāpacāyikā;

sāmaññā hotha brahmaññā, evaṃ saggaṃ gamissathā”ti.–

Imā gāthā abhāsi.

230-231. Tattha paṇṇānanti paṇṇānāmaraṭṭhassa evaṃnāmakānaṃ rājūnaṃ. Erakacchanti tassa nagarassa nāmaṃ. Tatthāti tasmiṃ nagare. Pureti pubbe atītattabhāve Dhanapāloti maṃ vidūti “dhanapālaseṭṭhī”ti maṃ jānanti. Tayidaṃ nāmaṃ tadā mayhaṃ atthānugatamevāti dassento “asītī”ti gāthamāha. Tattha asīti sakaṭavāhānanti vīsatikhāriko vāho, yo sakaṭanti vuccati. Tesaṃ sakaṭavāhānaṃ asīti hiraññassa tathā kahāpaṇassa ca me ahosīti yojanā. Pahūtaṃ me jātarūpanti suvaṇṇampi pahūtaṃ anekabhāraparimāṇaṃ ahosīti sambandho.

232-233. Na me dātuṃ piyaṃ ahūti dānaṃ dātuṃ mayhaṃ piyaṃ nāhosi. Mā maṃ yācanakāddasunti “yācakā mā maṃ passiṃsū”ti pidahitvā gehadvāraṃ bhuñjāmi. Kadariyoti thaddhamaccharī. Paribhāsakoti dānaṃ dente disvā bhayena santajjako. Dadantānaṃ karontānanti upayogatthe sāmivacanaṃ, dānāni dadante puññāni karonte. Bahū janeti bahū satte. Dadantānaṃ vā karontānaṃ vā samudāyabhūtaṃ bahuṃ janaṃ puññakammato vārayissaṃ nivāresiṃ.

234-236. Vipāko natthi dānassāti-ādi dānādīnaṃ nivāraṇe kāraṇadassanaṃ. Tattha vipāko natthi dānassāti dānakammassa phalaṃ nāma natthi, kevalaṃ puññaṃ puññanti dhanavināso evāti dīpeti. Saṃyamassāti sīlasaṃyamassa. Kuto phalanti kuto nāma phalaṃ labbhati, niratthakameva sīlarakkhaṇanti adhippāyo. Ārāmānīti ārāmūpavanānīti attho. Papāyoti pānīyasālā. Duggeti udakacikkhallānaṃ vasena duggamaṭṭhānāni. Saṅkamanānīti setuyo. Tato cutoti tato manussalokato cuto. Pañcapaṇṇāsāti pañcapaññāsa. Yato kālaṅkato ahanti yadā kālakatā ahaṃ, tato paṭṭhāya. Nābhijānāmīti ettakaṃ kālaṃ bhuttaṃ vā pītaṃ vā kiñci na jānāmi.

237-38. Yo saṃyamo so vināsoti lobhādivasena yaṃ saṃyamanaṃ kassaci adānaṃ, so imesaṃ sattānaṃ vināso nāma petayoniyaṃ nibbattapetānaṃ mahābyasanassa hetubhāvato. “Yo vināso so saṃyamo”ti iminā yathāvuttassa atthassa ekantikabhāvaṃ vadati. Petā hi kira jānantīti ettha hi-saddo avadhāraṇe, kira-saddo arucisūcane. “Saṃyamo deyyadhammassa apariccāgo vināsahetū”ti imamatthaṃ petā eva kira jānanti paccakkhato anubhuyyamānattā, na manussāti. Nayidaṃ yuttaṃ manussānampi petānaṃ viya khuppipāsādīhi abhibhuyyamānānaṃ dissamānattā. Petā pana purimattabhāve katakammassa pākaṭabhāvato tamatthaṃ suṭṭhutaraṃ jānanti. Tenāha “ahaṃ pure saṃyamissan”ti-ādi. Tattha saṃyamissanti sayampi dānādipuññakiriyato saṃyamanaṃ saṅkocaṃ akāsiṃ. Bahuke dhaneti mahante dhane vijjamāne.

243. Tanti tasmā. Voti tumhe. Bhaddaṃ voti bhaddaṃ kalyāṇaṃ sundaraṃ tumhākaṃ hotūti vacanaseso. Yāvantettha samāgatāti yāvanto yāvatakā ettha samāgatā, te sabbe mama vacanaṃ suṇāthāti adhippāyo. Āvīti pakāsanaṃ paresaṃ pākaṭavasena. Rahoti paṭicchannaṃ apākaṭavasena. Āvi vā pāṇātipātādimusāvādādikāyavacīpayogavasena, yadi vā raho abhijjhādivasena pāpakaṃ lāmakaṃ akusalakammaṃ mākattha mā karittha.

244. Sace taṃ pāpakaṃ kammanti atha pana taṃ pāpakammaṃ āyatiṃ karissatha, etarahi vā karotha, nirayādīsu catūsu apāyesu manussesu ca appāyukatādivasena tassa phalabhūtā dukkhato pamutti pamokkho nāma natthi. Uppaccāpi palāyatanti uppatitvā ākāsena gacchantānampi mokkho natthiyevāti attho. “Upeccā”tipi pāḷi, ito vā etto vā palāyante tumhe anubandhissatīti adhippāyena upecca sañcicca palāyantānampi tumhākaṃ tato mokkho natthi, gatikālādipaccayantarasamavāye pana sati vipaccatiyevāti attho. Ayañca attho–

“Na antalikkhe na samuddamajjhe, na pabbatānaṃ vivaraṃ pavissa;
na vijjatī so jagatippadeso, yatthaṭṭhito mucceyya pāpakammā”ti. (Dha. pa. 127; mi. pa. 4.2.4)–

Imāya gāthāya dīpetabbo.

245. Matteyyāti mātuhitā. Hothāti tesaṃ upaṭṭhānādīni karotha. Tathā petteyyāti veditabbā. Kule jeṭṭhāpacāyikāti kule jeṭṭhakānaṃ apacāyanakarā. Sāmaññāti samaṇapūjakā. Tathā brahmaññāti bāhitapāpapūjakāti attho. Evaṃ saggaṃ gamissathāti iminā mayā vuttanayena puññāni katvā devalokaṃ upapajjissathāti attho. Yaṃ panettha atthato na vibhattaṃ, taṃ heṭṭhā khallāṭiyapetavatthu-ādīsu vuttanayeneva veditabbaṃ.

Te vāṇijā tassa vacanaṃ sutvā saṃvegajātā taṃ anukampamānā bhājanehi pānīyaṃ gahetvā taṃ sayāpetvā mukhe āsiñciṃsu. Tato mahājanena bahuvelaṃ āsittaṃ udakaṃ tassa petassa pāpabalena adhogaḷaṃ na otiṇṇaṃ, kuto pipāsaṃ paṭivinessati. Te taṃ pucchiṃsu– “api te kāci assāsamattā laddhā”ti. So āha– “yadi me ettakehi janehi ettakaṃ velaṃ āsiñcamānaṃ udakaṃ ekabindumattampi paragaḷaṃ paviṭṭhaṃ, ito petayonito mokkho mā hotū”ti. Atha te vāṇijā taṃ sutvā ativiya saṃvegajātā “atthi pana koci upāyo pipāsāvūpasamāyā”ti āhaṃsu. So āha– “imasmiṃ pāpakamme khīṇe tathāgatassa vā tathāgatasāvakānaṃ vā dāne dinne mama dānamuddisissati, ahaṃ ito petattato muccissāmī”ti. Taṃ sutvā vāṇijā sāvatthiṃ gantvā bhagavantaṃ upasaṅkamitvā taṃ pavattiṃ ārocetvā saraṇāni sīlāni ca gahetvā buddhappamukhassa bhikkhusaṅghassa sattāhaṃ dānaṃ datvā tassa petassa dakkhiṇaṃ ādisiṃsu. Bhagavā tamatthaṃ aṭṭhuppattiṃ katvā catunnaṃ parisānaṃ dhammaṃ desesi. Mahājano ca lobhādimaccheramalaṃ pahāya dānādipuññābhirato ahosīti.

Dhanapālaseṭṭhipetavatthuvaṇṇanā niṭṭhitā.