2. Sunītattheragāthāvaṇṇanā
Nīce kulamhīti-ādikā āyasmato sunītattherassa gāthā. Kā uppatti? Ayampi purimabuddhesu katādhikāro tattha tattha bhave puññāni upacinitvā devamanussesu saṃsaranto buddhassa suññakāle kulagehe nibbattitvā vayappatto bālajanehi saddhiṃ kīḷāpasuto hutvā vicaranto ekaṃ paccekabuddhaṃ gāme piṇḍāya carantaṃ disvā, “kiṃ tuyhaṃ sabbaso vaṇitasarīrassa viya sakalaṃ kāyaṃ paṭicchādetvā bhikkhācaraṇena, nanu nāma kasivāṇijjādīhi jīvikā kappetabbā? Tāni ce kātuṃ na sakkosi, ghare ghare muttakarīsādīni nīharanto pacchā vatthusodhanena jīvāhī”ti akkosi. So tena kammena niraye paccitvā tasseva kammassa vipākāvasesena manussalokepi bahūni jātisatāni pupphachaḍḍakakule nibbattitvā tathā jīvikaṃ kappesi. Imasmiñca buddhuppāde pupphachaḍḍakakule eva nibbatto ukkārasodhanakammena jīvikaṃ kappeti ghāsacchādanamattampi alabhanto. Atha bhagavā pacchimayāme buddhāciṇṇaṃ mahākaruṇāsamāpattiṃ samāpajjitvā tato vuṭṭhāya buddhacakkhunā lokaṃ volokento sunītassa hadayabbhantare ghaṭe padīpaṃ viya pajjalantaṃ arahattūpanissayaṃ disvā vibhātāya rattiyā pubbaṇhasamayaṃ nivāsetvā pattacīvaramādāya bhikkhusaṅghaparivuto rājagahaṃ piṇḍāya paviṭṭho. Yassaṃ vīthiyaṃ sunīto ukkārasodhanakammaṃ karoti, taṃ vīthiṃ paṭipajji. Sunītopi tattha tattha vighāsuccārasaṅkārādikaṃ rāsiṃ katvā piṭakesu pakkhipitvā kājenādāya pariharanto bhikkhusaṅghaparivutaṃ satthāraṃ āgacchantaṃ disvā sārajjamāno sambhamākulahadayo gamanamaggaṃ nilīyanokāsañca alabhanto kājaṃ bhittipasse ṭhapetvā ekena passena anupavisanto viya bhittiṃ allīno pañjaliko aṭṭhāsi. “Bhittichiddena apakkamitukāmo ahosī”tipi vadanti. Satthā tassa samīpaṃ patvā “ayaṃ attano kusalamūlasañcoditaṃ upagataṃ maṃ sārajjamāno jātiyā kammassa ca nihīnatāya sammukhībhāvampi lajjati, handassa vesārajjaṃ uppādessāmī”ti karavīkarutamañjunā sakalanagaraninnādavara-gambhīrena brahmassarena “sunītā”ti ālapitvā “kiṃ imāya dukkhajīvikāya pabbajituṃ sakkhissatī”ti āha. Sunīto tena satthu vacanena amatena viya abhisitto uḷāraṃ pītisomanassaṃ paṭisaṃvedento “bhagavā, sace mādisāpi idha pabbajjaṃ labhanti, kasmāhaṃ na pabbajissāmi, pabbājetha maṃ bhagavā”ti āha Satthā “ehi, bhikkhū”ti āha. So tāvadeva ehibhikkhubhāvena pabbajjaṃ upasampadañca labhitvā iddhimayapattacīvaradharo vassasaṭṭhikatthero viya hutvā satthu santike aṭṭhāsi. Bhagavā taṃ vihāraṃ netvā kammaṭṭhānaṃ ācikkhi. So paṭhamaṃ aṭṭha samāpattiyo, pañca ca abhiññāyo nibbattetvā vipassanaṃ vaḍḍhetvā chaḷabhiñño ahosi. Taṃ sakkādayo devā brahmāno ca upasaṅkamitvā namassiṃsu. Tena vuttaṃ–
“Tā devatā sattasatā uḷārā, brahmā ca indo upasaṅkamitvā;
ājānīyaṃ jātijarābhibhūtaṃ, sunītaṃ namassanti pasannacittā”ti-ādi.
Bhagavā taṃyeva devasaṅghapurakkhataṃ disvā sitaṃ katvā pasaṃsanto “tapena brahmacariyenā”ti gāthāya dhammaṃ desesi. Atha naṃ sambahulā bhikkhū sīhanādaṃ nadāpetukāmā, “āvuso sunīta, kasmā kulā tvaṃ pabbajito, kathaṃ vā pabbajito, kathañca saccāni paṭivijjhī”ti pucchiṃsu. So taṃ sabbaṃ pakāsento– 620. “Nīce kulamhi jātohaṃ, daliddo appabhojano;
hīnakammaṃ mamaṃ āsi, ahosiṃ pupphachaḍḍako.
621. “Jigucchito manussānaṃ, paribhūto ca vambhito;
nīcaṃ manaṃ karitvāna, vandissaṃ bahukaṃ janaṃ.
622. “Athaddasāsiṃ sambuddhaṃ, bhikkhusaṅghapurakkhataṃ;
pavisantaṃ mahāvīraṃ, magadhānaṃ puruttamaṃ.
623. “Nikkhipitvāna byābhaṅgiṃ, vandituṃ upasaṅkamiṃ;
mameva anukampāya, aṭṭhāsi purisuttamo.
624. “Vanditvā satthuno pāde, ekamantaṃ ṭhito tadā;
pabbajjaṃ ahamāyāciṃ, sabbasattānamuttamaṃ.
625. “Tato kāruṇiko satthā, sabbalokānukampako;
‘ehi bhikkhū’ti maṃ āha, sā me āsūpasampadā.
626. “Sohaṃ eko araññasmiṃ, viharanto atandito.
Akāsiṃ satthu vacanaṃ, yathā maṃ ovadī jino.
627. “Rattiyā paṭhamaṃ yāmaṃ, pubbajātimanussariṃ;
rattiyā majjhimaṃ yāmaṃ, dibbacakkhuṃ visodhayiṃ;
rattiyā pacchime yāme, tamokhandhaṃ padālayiṃ.
628. “Tato ratyāvivasāne, sūriyuggamanaṃ pati; (jā. 1.11.79);
indo brahmā ca āgantvā, maṃ namassiṃsu pañjalī.
629. “Namo te purisājañña, namo te purisuttama;
yassa te āsavā khīṇā, dakkhiṇeyyosi mārisa.
630. “Tato disvāna maṃ satthā, devasaṅghapurakkhataṃ;
sitaṃ pātukaritvāna, imamatthaṃ abhāsatha.
631. “Tapena brahmacariyena, saṃyamena damena ca;
etena brāhmaṇo hoti, etaṃ brāhmaṇamuttaman”ti.–
Imāhi gāthāhi sīhanādaṃ nadi.
Tattha nīceti lāmake sabbanihīne. Uccanīcabhāvo hi nāma sattānaṃ upādāyupādāya, ayaṃ pana sabbanihīne pukkusakule uppannataṃ dassento “nīce kulamhi jāto”ti āha. Tena vuttaṃ– “nīceti lāmake sabbanihīne”ti. Daliddoti duggato, daliddāpi keci kadāci ghāsacchādanassa lābhino, akasiravuttino honti, ahaṃ pana sabbakālaṃ kasiravuttitāya hīno uddhanaṃ upaṭṭhapita-ukkhaliko dassanayuttaṃ thevakampi apassiṃ yevāti dassento “appabhojano”ti āha. Nīcakulikā daliddāpi keci anīcakammājīvā honti, mayhaṃ pana na tathāti dassento āha “hīnakammaṃ mamaṃ āsī”ti. Kīdisanti ce? Ahosiṃ pupphachaḍḍako, hatthavikalassa hatthavāti viya upacāravasenāyaṃ imassa samaññā ahosi yadidaṃ “pupphachaḍḍako”ti. Milātapupphasantharavaṇṇatāya vā ukkārabhūmiyā evaṃ vutto. Jigucchitoti jātiyā ceva kammunā ca hīḷito. Manussānanti manussehi. Paribhūtoti avaññāto. Vambhitoti khuṃsito. Nīcaṃ manaṃ karitvānāti aññe manusse sineruṃ viya ukkhipitvā tesaṃ pādapaṃsutopi attānaṃ nihīnaṃ katvā pavattiyā nīcaṃ nihīnaṃ manaṃ katvā. Vandissaṃ bahukaṃ jananti puthumahājanaṃ diṭṭhadiṭṭhakāle vandiṃ sirasi añjaliṃ karonto paṇāmiṃ. Athāti adhikārantaradīpane nipāto. Addasāsinti addakkhiṃ. Magadhānanti magadhā nāma jānapadino rājakumārā, tesaṃ nivāso ekopi janapado ruḷhiyā “magadhānan”ti vutto, magadhajanapadassāti attho. Puruttamanti uttamaṃ nagaraṃ. Byābhaṅginti kājaṃ. Pabbajjaṃ ahamāyācinti, “sunīta, pabbajituṃ sakkhissasī”ti satthārā okāse kate ahaṃ pabbajjaṃ ayāciṃ. Āsūpasampadāti “ehi, bhikkhū”ti satthu vacanamattena āsi upasampadā. Yathā maṃ ovadīti “evaṃ samathapubbaṅgamaṃ vipassanaṃ bhāvehī”ti yathā maṃ ovadi, tathā satthuno vacanaṃ akāsiṃ paṭipajjiṃ. Rattiyāti-ādi tassā paṭipattiyā rasadassanaṃ. Tattha pubbenivāsañāṇaṃ anāgataṃsañāṇañca bahukiccanti “paṭhamaṃ yāmaṃ majjhimaṃ yāman”ti accantasaṃyogavasena upayogavacanaṃ vuttaṃ. Na tathā āsavakkhayañāṇaṃ ekābhisamayavasena pavattanatoti “pacchime yāme”ti bhummavasena vuttanti daṭṭhabbaṃ. Indoti sakko devarājā. Brahmāti mahābrahmā. Indabrahmaggahaṇena aññesaṃ kāmadevānaṃ brahmūnañca āgamanaṃ vuttamevāti daṭṭhabbaṃ. Ukkaṭṭhaniddeso hesa yathā “rājā āgato”ti. Namassiṃsūti kāyena vācāya ca namakkāraṃ akaṃsu. Tattha kāyena kataṃ namakkāraṃ dassento “pañjalī”ti vatvā vācāya kataṃ dassetuṃ “namo te”ti-ādi vuttaṃ. Devasaṅghapurakkhatanti devaggahaṇena upapattidevabhāvato brahmānopi gahitā. Sitaṃ pātukaritvānāti attano ovādassa mahapphalataṃ devabrahmūnañca guṇasampattiṃ nissāya satthā sitaṃ pātvākāsi. Pātukaronto ca na aññe viya dante vidaṃseti, mukhādhānaṃ pana thokaṃ vivarati, tattakena ca abhibhūtadibbaphalikamuttarasmiyo avahasitatārakāsasimarīciyo susukkadāṭhasambhavā ghanarasmiyo nikkhamitvā tikkhattuṃ satthu mukhaṃ padakkhiṇaṃ karonti, taṃ disvā pacchato gacchantāpi satthā sitaṃ pātvākāsīti sañjānanti. Tapenāti indriyasaṃvarena, “dhutadhammasamādānenā”ti keci. Saṃyamenāti sīlena. Damenāti paññāya. Brahmacariyenāti avasiṭṭhaseṭṭhacariyāya. Etenāti yathāvuttena tapādinā. Brāhmaṇo hoti bāhitapāpabhāvato. Etanti tapādi yathāvuttaṃ. Brāhmaṇamuttamanti uttamaṃ brāhmaṇaṃ, brāhmaṇesu vā uttamaṃ sabbaseṭṭhaṃ, ahūti vacanaseso. Brāhmaṇanti vā brahmaññamāha, evaṃ uttamaṃ brahmaññaṃ, na jaccādīti adhippāyo. Na hi jātikulapadesagottasampatti-ādayo ariyabhāvassa kāraṇaṃ, adhisīlasikkhādayo eva pana kāraṇaṃ. Tenāha–
“Yathā saṅkāraṭhānasmiṃ, ujjhitasmiṃ mahāpathe;
padumaṃ tattha jāyetha, sucigandhaṃ manoramaṃ.
“Evaṃ saṅkārabhūtesu, andhabhūte puthujjane;
atirocati paññāya, sammāsambuddhasāvako”ti. (Dha. pa. 58-59).
Evaṃ thero tehi bhikkhūhi pucchitamatthaṃ imāhi gāthāhi vissajjento sīhanādaṃ nadīti.
Sunītattheragāthāvaṇṇanā niṭṭhitā.
Dvādasakanipātavaṇṇanā niṭṭhitā.