4. Maṅgalasuttaṃ

Evaṃ me sutaṃ– ekaṃ samayaṃ bhagavā sāvatthiyaṃ viharati jetavane anāthapiṇḍikassa ārāme. Atha kho aññatarā devatā abhikkantāya rattiyā abhikkantavaṇṇā kevalakappaṃ jetavanaṃ obhāsetvā yena bhagavā tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā bhagavantaṃ abhivādetvā ekamantaṃ aṭṭhāsi. Ekamantaṃ ṭhitā kho sā devatā bhagavantaṃ gāthāya ajjhabhāsi–

261. “Bahū devā manussā ca, maṅgalāni acintayuṃ;

ākaṅkhamānā sotthānaṃ, brūhi maṅgalamuttamaṃ”.

262. “Asevanā ca bālānaṃ, paṇḍitānañca sevanā;

pūjā ca pūjaneyyānaṃ [pūjanīyānaṃ (sī. syā. kaṃ. pī.)], etaṃ maṅgalamuttamaṃ.

263. “Patirūpadesavāso ca, pubbe ca katapuññatā;

attasammāpaṇidhi [attasammāpaṇīdhī (katthaci)] ca, etaṃ maṅgalamuttamaṃ.

264. “Bāhusaccañca sippañca, vinayo ca susikkhito;

subhāsitā ca yā vācā, etaṃ maṅgalamuttamaṃ.

265. “Mātāpitu upaṭṭhānaṃ, puttadārassa saṅgaho;

anākulā ca kammantā, etaṃ maṅgalamuttamaṃ.

266. “Dānañca dhammacariyā ca, ñātakānañca saṅgaho;

anavajjāni kammāni, etaṃ maṅgalamuttamaṃ.

267. “Āratī viratī pāpā, majjapānā ca saṃyamo;

appamādo ca dhammesu, etaṃ maṅgalamuttamaṃ.

268. “Gāravo ca nivāto ca, santuṭṭhi ca kataññutā;

kālena dhammassavanaṃ [dhammasavaṇaṃ (katthaci), dhammasavanaṃ (sī. ka.)], etaṃ maṅgalamuttamaṃ.

269. “Khantī ca sovacassatā, samaṇānañca dassanaṃ;

kālena dhammasākacchā, etaṃ maṅgalamuttamaṃ.

270. “Tapo ca brahmacariyañca, ariyasaccāna dassanaṃ;

nibbānasacchikiriyā ca, etaṃ maṅgalamuttamaṃ.

271. “Phuṭṭhassa lokadhammehi, cittaṃ yassa na kampati;

asokaṃ virajaṃ khemaṃ, etaṃ maṅgalamuttamaṃ.

272. “Etādisāni katvāna, sabbatthamaparājitā;

sabbattha sotthiṃ gacchanti, taṃ tesaṃ maṅgalamuttaman”ti.

Maṅgalasuttaṃ catutthaṃ niṭṭhitaṃ.