3. Pallaṅkavimānavatthu

307. “Pallaṅkaseṭṭhe maṇisoṇṇacitte, pupphābhikiṇṇe sayane uḷāre;

tatthacchasi devi mahānubhāve, uccāvacā iddhi vikubbamānā.

308. “Imā ca te accharāyo samantato, naccanti gāyanti pamodayanti;

deviddhipattāsi mahānubhāve, manussabhūtā kimakāsi puññaṃ;
kenāsi evaṃ jalitānubhāvā, vaṇṇo ca te sabbadisā pabhāsatī”ti.

309. “Ahaṃ manussesu manussabhūtā, aḍḍhe kule suṇisā ahosiṃ;

akkodhanā bhattuvasānuvattinī, uposathe appamattā ahosiṃ [appamattā uposathe (syā. ka.)].

310. “Manussabhūtā daharā apāpikā [daharāsa’pāpikā (sī.)], pasannacittā patimābhirādhayiṃ;

divā ca ratto ca manāpacārinī, ahaṃ pure sīlavatī ahosiṃ.

311. “Pāṇātipātā viratā acorikā, saṃsuddhakāyā sucibrahmacārinī;

amajjapā no ca musā abhāṇiṃ, sikkhāpadesu paripūrakārinī.

312. “Cātuddasiṃ pañcadasiṃ, yā ca pakkhassa aṭṭhamī;

pāṭihāriyapakkhañca, pasannamānasā ahaṃ [atipasannamānasā (ka.)].

313. “Aṭṭhaṅgupetaṃ anudhammacārinī, uposathaṃ pītimanā upāvasiṃ;

imañca ariyaṃ aṭṭhaṅgavarehupetaṃ, samādiyitvā kusalaṃ sukhudrayaṃ;
patimhi kalyāṇī vasānuvattinī, ahosiṃ pubbe sugatassa sāvikā.

314. “Etādisaṃ kusalaṃ jīvaloke, kammaṃ karitvāna visesabhāginī;

kāyassa bhedā abhisamparāyaṃ, deviddhipattā sugatimhi āgatā.

315. “Vimānapāsādavare manorame, parivāritā accharāsaṅgaṇena;

sayaṃpabhā devagaṇā ramenti maṃ, dīghāyukiṃ devavimānamāgatan”ti.

Pallaṅkavimānaṃ tatiyaṃ.