4. Latāvimānavatthu

316. Latā ca sajjā pavarā ca devatā, accimatī [accimukhī (sī.), acchimatī (pī. ka.) acchimutī (syā.)] rājavarassa sirīmato;

sutā ca rañño vessavaṇassa dhītā, rājīmatī dhammaguṇehi sobhatha.

317. Pañcettha nāriyo āgamaṃsu nhāyituṃ, sītodakaṃ uppaliniṃ sivaṃ nadiṃ;

tā tattha nhāyitvā rametvā devatā, naccitvā gāyitvā sutā lataṃ bravi [bruvī (sī.)].

318. “Pucchāmi taṃ uppalamāladhārini, āveḷini kañcanasannibhattace;

timiratambakkhi nabheva sobhane, dīghāyukī kena kato yaso tava.

319. “Kenāsi bhadde patino piyatarā, visiṭṭhakalyāṇitarassu rūpato;

padakkhiṇā naccagītavādite, ācikkha no tvaṃ naranāripucchitā”ti.

320. “Ahaṃ manussesu manussabhūtā, uḷārabhoge kule suṇisā ahosiṃ;

akkodhanā bhattuvasānuvattinī, uposathe appamattā ahosiṃ.

321. “Manussabhūtā daharā apāpikā [daharāsa’pāpikā (sī.)], pasannacittā patimābhirādhayiṃ;

sadevaraṃ sassasuraṃ sadāsakaṃ, abhirādhayiṃ tamhi kato yaso mama.

322. “Sāhaṃ tena kusalena kammunā, catubbhi ṭhānehi visesamajjhagā;

āyuñca vaṇṇañca sukhaṃ balañca, khiḍḍāratiṃ paccanubhomanappakaṃ.

323. “Sutaṃ nu taṃ bhāsati yaṃ ayaṃ latā, yaṃ no apucchimha akittayī no;

patino kiramhākaṃ visiṭṭha nārīnaṃ, gatī ca tāsaṃ pavarā ca devatā.

324. “Patīsu dhammaṃ pacarāma sabbā, patibbatā yattha bhavanti itthiyo;

patīsu dhammaṃ pacaritva [pacaritvāna (ka.)] sabbā, lacchāmase bhāsati yaṃ ayaṃ latā.

325. “Sīho yathā pabbatasānugocaro, mahindharaṃ pabbatamāvasitvā;

pasayha hantvā itare catuppade, khudde mige khādati maṃsabhojano.

326. “Tatheva saddhā idha ariyasāvikā, bhattāraṃ nissāya patiṃ anubbatā;

kodhaṃ vadhitvā abhibhuyya maccharaṃ, saggamhi sā modati dhammacārinī”ti.

Latāvimānaṃ catutthaṃ.