10. Uttaramātupetivatthu

331. Divāvihāragataṃ bhikkhuṃ, gaṅgātīre nisinnakaṃ;

taṃ petī upasaṅkamma, dubbaṇṇā bhīrudassanā.

332. Kesā cassā atidīghā [ahū dīghā (ka.)], yāvabhūmāvalambare [yāva bhūmyā’valambare (?)];

Kesehi sā paṭicchannā, samaṇaṃ etadabravi.

333. “Pañcapaṇṇāsavassāni, yato kālaṅkatā ahaṃ;

nābhijānāmi bhuttaṃ vā, pītaṃ vā pana pāniyaṃ;
dehi tvaṃ pāniyaṃ bhante, tasitā pāniyāya me”ti.

334. “Ayaṃ sītodikā gaṅgā, himavantato [himavantāva (ka.)] sandati;

piva etto gahetvāna, kiṃ maṃ yācasi pāniyan”ti.

335. “Sacāhaṃ bhante gaṅgāya, sayaṃ gaṇhāmi pāniyaṃ;

lohitaṃ me parivattati, tasmā yācāmi pāniyan”ti.

336. “Kiṃ nu kāyena vācāya, manasā dukkaṭaṃ kataṃ;

kissa kammavipākena, gaṅgā te hoti lohitan”ti.

337. “Putto me uttaro nāma [putto me bhante uttaro (ka.)], saddho āsi upāsako;

so ca mayhaṃ akāmāya, samaṇānaṃ pavecchati.

338. “Cīvaraṃ piṇḍapātañca, paccayaṃ sayanāsanaṃ;

tamahaṃ paribhāsāmi, maccherena upaddutā.

339. “Yaṃ tvaṃ mayhaṃ akāmāya, samaṇānaṃ pavecchasi;

cīvaraṃ piṇḍapātañca, paccayaṃ sayanāsanaṃ.

340. “Etaṃ te paralokasmiṃ, lohitaṃ hotu uttara;

tassa kammassa vipākena, gaṅgā me hoti lohitan”ti.

Uttaramātupetivatthu dasamaṃ.