12. Kaṇṇamuṇḍapetivatthu

348. “Soṇṇasopānaphalakā soṇṇavālukasanthatā;

tattha sogandhiyā vaggū, sucigandhā manoramā.

349. “Nānārukkhehi sañchannā, nānāgandhasameritā;

nānāpadumasañchannā, puṇḍarīkasamotatā [samohatā (ka.)].

350. “Surabhiṃ sampavāyanti, manuññā māluteritā;

haṃsakoñcābhirudā ca, cakkavakkābhikūjitā.

351. “Nānādijagaṇākiṇṇā nānāsaragaṇāyutā;

nānāphaladharā rukkhā, nānāpupphadharā vanā.

352. “Na manussesu īdisaṃ, nagaraṃ yādisaṃ idaṃ;

pāsādā bahukā tuyhaṃ, sovaṇṇarūpiyāmayā;
daddallamānā ābhenti [ābhanti (ka.)], samantā caturo disā.

353. “Pañca dāsisatā tuyhaṃ, yā temā paricārikā;

tā [kā (ka.)] kambukāyūradharā [kambukeyūradharā (sī.)], kañcanāveḷabhūsitā.

354. “Pallaṅkā bahukā tuyhaṃ, sovaṇṇarūpiyāmayā;

kadalimigasañchannā [kādalimigasañchannā (sī.)], sajjā gonakasanthatā.

355. “Yattha tvaṃ vāsūpagatā, sabbakāmasamiddhinī;

sampattāyaḍḍharattāya [… rattiyā (ka.)], tato uṭṭhāya gacchasi.

356. “Uyyānabhūmiṃ gantvāna, pokkharaññā samantato;

tassā tīre tuvaṃ ṭhāsi, harite saddale subhe.

357. “Tato te kaṇṇamuṇḍo sunakho, aṅgamaṅgāni khādati;

yadā ca khāyitā āsi, aṭṭhisaṅkhalikā katā;
ogāhasi pokkharaṇiṃ, hoti kāyo yathā pure.

358. “Tato tvaṃ aṅgapaccaṅgī [aṅgapaccaṅgā (ka.)], sucāru piyadassanā;

vatthena pārupitvāna, āyāsi mama santikaṃ.

359. “Kiṃ nu kāyena vācāya, manasā dukkaṭaṃ kataṃ;

kissa kammavipākena, kaṇṇamuṇḍo sunakho tava-aṅgamaṅgāni khādatī”ti.

360. “Kimilāyaṃ [kimbilāyaṃ (sī. syā.)] gahapati, saddho āsi upāsako;

tassāhaṃ bhariyā āsiṃ, dussīlā aticārinī.

361. “So maṃ aticaramānāya [evamāticaramānāya (syā. pī.)], sāmiko etadabravi;

‘netaṃ channaṃ [netaṃ channaṃ na (sī.), netaṃ channaṃ netaṃ (ka.)] patirūpaṃ, yaṃ tvaṃ aticarāsi maṃ’.

362. “Sāhaṃ ghorañca sapathaṃ, musāvādañca bhāsisaṃ;

‘nāhaṃ taṃ aticarāmi, kāyena uda cetasā;

363. “‘sacāhaṃ taṃ aticarāmi, kāyena uda cetasā;

kaṇṇamuṇḍo yaṃ sunakho, aṅgamaṅgāni khādatu’.

364. “Tassa kammassa vipākaṃ, musāvādassa cūbhayaṃ;

satteva vassasatāni, anubhūtaṃ yato hi me;
kaṇṇamuṇḍo ca sunakho, aṅgamaṅgāni khādati.

365. “Tvañca deva bahukāro, atthāya me idhāgato;

sumuttāhaṃ kaṇṇamuṇḍassa, asokā akutobhayā.

366. “Tāhaṃ deva namassāmi, yācāmi pañjalīkatā;

bhuñja amānuse kāme, rama deva mayā sahā”ti.

367. “Bhuttā amānusā kāmā, ramitomhi tayā saha;

tāhaṃ subhage yācāmi, khippaṃ paṭinayāhi man”ti.

Kaṇṇamuṇḍapetivatthu dvādasamaṃ.