Ito paraṃ aṅkurassa ca devaputtassa ca vacanapaṭivacanakathā hoti–

267. “Pāṇi te sabbasovaṇṇo, pañcadhāro madhussavo;

nānārasā paggharanti, maññehaṃ taṃ purindadaṃ.

268. “Nāmhi devo na gandhabbo, nāpi sakko purindado;

petaṃ maṃ aṅkura jānāhi, roruvamhā idhāgataṃ.

269. “Kiṃsīlo kiṃsamācāro, roruvasmiṃ pure tuvaṃ;

kena te brahmacariyena, puññaṃ pāṇimhi ijjhati.

270. “Tunnavāyo pure āsiṃ, roruvasmiṃ tadā ahaṃ;

sukicchavutti kapaṇo, na me vijjati dātave.

271. “Nivesanañca me āsi, asayhassa upantike;

saddhassa dānapatino, katapuññassa lajjino.

272. “Tattha yācanakāyanti, nānāgottā vanibbakā;

te ca maṃ tattha pucchanti, asayhassa nivesanaṃ.

273. “Kattha gacchāma bhaddaṃ vo, kattha dānaṃ padīyati;

tesāhaṃ puṭṭho akkhāmi, asayhassa nivesanaṃ.

274. “Paggayha dakkhiṇaṃ bāhuṃ, ettha gacchatha bhaddaṃ vo;

ettha dānaṃ padīyati, asayhassa nivesane.

275. “Tena pāṇi kāmadado, tena pāṇi madhussavo;

tena me brahmacariyena, puññaṃ pāṇimhi ijjhati.

276. “Na kira tvaṃ adā dānaṃ, sakapāṇīhi kassaci;

parassa dānaṃ anumodamāno, pāṇiṃ paggayha pāvadi.

277. “Tena pāṇi kāmadado, tena pāṇi madhussavo;

tena te brahmacariyena, puññaṃ pāṇimhi ijjhati.

278. “Yo so dānamadā bhante, pasanno sakapāṇibhi;

so hitvā mānusaṃ dehaṃ, kiṃ nu so disataṃ gato.

279. “Nāhaṃ pajānāmi asayhasāhino, aṅgīrasassa gatiṃ āgatiṃ vā;

sutañca me vessavaṇassa santike, sakkassa sahabyataṃ gato asayho.

280. “Alameva kātuṃ kalyāṇaṃ, dānaṃ dātuṃ yathārahaṃ;

pāṇiṃ kāmadadaṃ disvā, ko puññaṃ na karissati.

281. “So hi nūna ito gantvā, anuppatvāna dvārakaṃ;

dānaṃ paṭṭhapayissāmi, yaṃ mamassa sukhāvahaṃ.

282. “Dassāmannañca pānañca, vatthasenāsanāni ca;

papañca udapānañca, dugge saṅkamanāni cā”ti.–

Pannarasa vacanapaṭivacanagāthā honti.

267. Tattha pāṇi teti tava dakkhiṇahattho. Sabbasovaṇṇoti sabbaso suvaṇṇavaṇṇo. Pañcadhāroti pañcahi aṅgulīhi parehi kāmitavatthūnaṃ dhārā etassa santīti pañcadhāro. Madhussavoti madhurarasavissandako. Tenāha “nānārasā paggharantī”ti, madhurakaṭukakasāvādibhedā nānāvidhā rasā vissandantīti attho. Yakkhassa hi kāmadade madhurādirasasampannāni vividhāni khādanīyabhojanīyāni hatthe vissajjante madhurādirasā paggharantīti vuttaṃ. Maññehaṃ taṃ purindadanti maññe ahaṃ taṃ purindadaṃ sakkaṃ, “evaṃmahānubhāvo sakko devarājā”ti taṃ ahaṃ maññāmīti attho.

268. Nāmhi devoti vessavaṇādiko pākaṭadevo na homi. Na gandhabboti gandhabbakāyikadevopi na homi. Nāpi sakko purindadoti purimattabhāve pure dānassa paṭṭhapitattā “purindado”ti laddhanāmo sakko devarājāpi na homi. Kataro pana ahosīti āha “petaṃ maṃ aṅkura jānāhī”ti-ādi. Aṅkurapetūpapattikaṃ maṃ jānāhi, “aññataro petamahiddhiko”ti maṃ upadhārehi. Roruvamhā idhāgatanti roruvanagarato cavitvā marukantāre idha imasmiṃ nigrodharukkhe upapajjanavasena āgataṃ, ettha nibbattanti attho.

269. Kiṃsīlo kiṃsamācāro, roruvasmiṃ pure tuvanti pubbe purimattabhāve roruvanagare vasanto tvaṃ kiṃsīlo kiṃsamācāro ahosi, pāpato nivattanalakkhaṇaṃ kīdisaṃ sīlaṃ samādāya saṃvattitapuññakiriyālakkhaṇena samācārena kiṃsamācāro, dānādīsu kusalasamācāresu kīdiso samācāro ahosīti attho. Kena te brahmacariyena puññaṃ pāṇimhi ijjhatīti kīdisena seṭṭhacariyena idaṃ evarūpaṃ tava hatthesu puññaphalaṃ idāni samijjhati nipphajjati, taṃ kathehīti attho. Puññaphalañhi idha uttarapadalopena “puññan”ti adhippetaṃ. Tatthā hi taṃ “kusalānaṃ, bhikkhave, dhammānaṃ samādānahetu evamidaṃ puññaṃ pavaḍḍhatī”ti-ādīsu (dī. ni. 3.80) puññanti vuttaṃ.

270. Tunnavāyoti tunnakāro. Sukicchavuttīti suṭṭhu kicchaputtiko ativiya dukkhajīviko. Kapaṇoti varāko, dīnoti attho. Na me vijjati dātaveti addhikānaṃ samaṇabrāhmaṇānaṃ dātuṃ kiñci dātabbayuttakaṃ mayhaṃ natthi, cittaṃ pana me dānaṃ dinnanti adhippāyo.

271. Nivesananti gharaṃ, kammakaraṇasālā vā. Asayhassa upantiketi asayhassa mahāseṭṭhino gehassa samīpe. Saddhassāti kammaphalasaddhāya samannāgatassa. Dānapatinoti dāne nirantarappavattāya pariccāgasampattiyā lobhassa ca abhibhavena patibhūtassa. Katapuññassāti pubbe katasucaritakammassa. Lajjinoti pāpajigucchanasabhāvassa.

272. Tatthāti tasmiṃ mama nivesane. Yācanakāyantīti yācanakā janā asayhaseṭṭhiṃ kiñci yācitukāmā āgacchanti. Nānāgottāti nānāvidhagottāpadesā. Vanibbakāti vaṇṇadīpakā, ye dāyakassa puññaphalādiñca guṇakittanādimukhena attano atthikabhāvaṃ pavedentā vicaranti. Te ca maṃ tattha pucchantīti tatthāti nipātamattaṃ, te yācakādayo maṃ asayhaseṭṭhino nivesanaṃ pucchanti. Akkharacintakā hi īdisesu ṭhānesu kammadvayaṃ icchanti.

273. Kattha gacchāma bhaddaṃ vo, kattha dānaṃ padīyatīti tesaṃ pucchanākāradassanaṃ. Ayaṃ pettha attho– bhaddaṃ tumhākaṃ hotu, mayaṃ “asayhamahāseṭṭhinā dānaṃ padīyatī”ti sutvā āgatā, kattha dānaṃ padīyati, kattha vā mayaṃ gacchāma, kattha gatena dānaṃ sakkā laddhunti. Tesāhaṃ puṭṭho akkhāmīti evaṃ tehi addhikajanehi labhanaṭṭhānaṃ puṭṭho “ahaṃ pubbe akatapuññatāya idāni īdisānaṃ kiñci dātuṃ asamattho jāto, dānaggaṃ pana imesaṃ dassento lābhassa upāyācikkhaṇena pītiṃ uppādento ettakenapi bahuṃ puññaṃ pasavāmī”ti gāravaṃ uppādetvā dakkhiṇaṃ bāhuṃ pasāretvā tesaṃ asayhaseṭṭhissa nivesanaṃ akkhāmi. Tenāha “paggayha dakkhiṇaṃ bāhun”ti-ādi.

274. Tena pāṇi kāmadadoti tena paradānapakāsanena parena katassa dānassa sakkaccaṃ anumodanamattena hetunā idāni mayhaṃ hattho kapparukkho viya santānakalatā viya ca kāmaduho icchiticchitadāyī kāmadado hoti. Kāmadado ca honto tena pāṇi madhussavo iṭṭhavatthuvissajjanako jāto.

276. Na kira tvaṃ adā dānanti kirāti anussavanatthe nipāto, tvaṃ kira attano santakaṃ na pariccaji, sakapāṇīhi sahatthehi yassa kassaci samaṇassa vā brāhmaṇassa vā kiñci dānaṃ na adāsi. Parassa dānaṃ anumodamānoti kevalaṃ pana parena kataṃ parassa dānaṃ “aho dānaṃ pavattesī”ti anumodamānoyeva vihāsi.

277. Tena pāṇi kāmadadoti tena tuyhaṃ pāṇi evaṃ kāmadado, aho acchariyā vata puññānaṃ gatīti adhippāyo.

278. Yo so dānamadā, bhante, pasanno sakapāṇibhīti devaputtaṃ gāravena ālapati. Bhante, parena katassa dānānumodakassa tāva tuyhaṃ īdisaṃ phalaṃ evarūpo ānubhāvo, yo pana so asayhamahāseṭṭhi mahādānaṃ adāsi, pasannacitto hutvā sahatthehi tadā mahādānaṃ pavattesi. So hitvā mānusaṃ dehanti so idha manussattabhāvaṃ pahāya. Kinti kataraṃ. Nu soti nūti nipātamattaṃ. Disataṃ gatoti disaṃ ṭhānaṃ gato, kīdisī tassa gato nipphattīti asayhaseṭṭhino abhisamparāyaṃ pucchi.

279. Asayhasāhinoti aññehi maccharīhi lobhābhibhūtehi sahituṃ vahituṃ asakkuṇeyyassa pariccāgādivibhāgassa sappurisadhurassa sahanato asayhasāhino. Aṅgīrasassāti aṅgato nikkhamanakajutissa. Rasoti hi jutiyā adhivacanaṃ. Tassa kira yācake āgacchante disvā uḷāraṃ pītisomanassaṃ uppajjati, mukhavaṇṇo vippasīdati, taṃ attano paccakkhaṃ katvā evamāha. Gatiṃ āgatiṃ vāti tassa “asukaṃ nāma gatiṃ, ito gato”ti gatiṃ vā “tato vā pana asukasmiṃ kāle idhāgamissatī”ti āgatiṃ vā nāhaṃ jānāmi, avisayo esa mayhaṃ. Sutañca me vessavaṇassa santiketi apica kho upaṭṭhānaṃ gatena vessavaṇassa mahārājassa santike sutametaṃ mayā. Sakkassa sahabyataṃ gato asayhoti asayhaseṭṭhi sakkassa devānamindassa sahabyataṃ gato ahosi, tāvatiṃsabhavane nibbattoti attho.

280. Alameva kātuṃ kalyāṇanti yaṃkiñci kalyāṇaṃ kusalaṃ puññaṃ kātuṃ yuttameva patirūpameva. Tattha pana yaṃ sabbasādhāraṇaṃ sukatataraṃ, taṃ dassetuṃ “dānaṃ dātuṃ yathārahan”ti vuttaṃ, attano vibhavabalānurūpaṃ dānaṃ dātuṃ alameva. Tattha kāraṇamāha “pāṇiṃ kāmadadaṃ disvā”ti. Yatra hi nāma parakatapuññānumodanapubbakena dānapatinivesanamaggācikkhaṇamattena ayaṃ hattho kāmadado diṭṭho, imaṃ disvā. Ko puññaṃ na karissatīti mādiso ko nāma attano patiṭṭhānabhūtaṃ puññaṃ na karissatīti.

281. Evaṃ aniyamavasena puññakiriyāya ādaraṃ dassetvā idāni attani taṃ niyametvā dassento “so hi nūnā”ti-ādigāthādvayamāha. Tattha soti so ahaṃ. Hīti avadhāraṇe nipāto, nūnāti parivitakke. Ito gantvāti ito marubhūmito apagantvā. Anuppatvāna dvārakanti dvāravatīnagaraṃ anupāpuṇitvā. Paṭṭhapayissāmīti pavattayissāmi.

Evaṃ aṅkurena “dānaṃ dassāmī”ti paṭiññāya katāya yakkho tuṭṭhamānaso “mārisa, tvaṃ vissattho dānaṃ dehi, ahaṃ pana te sahāyakiccaṃ karissāmi, yena te deyyadhammo na parikkhayaṃ gamissati, tena pakārena karissāmī”ti taṃ dānakiriyāya samuttejetvā “brāhmaṇa vāṇija, tvaṃ kira mādise balakkārena netukāmo attano pamāṇaṃ na jānāsī”ti tassa bhaṇḍamantaradhāpetvā taṃ yakkhavibhiṃsakāya bhiṃsāpento santajjesi. Atha naṃ aṅkuro nānappakāraṃ yācitvā brāhmaṇena khamāpento pasādetvā sabbabhaṇḍaṃ pākatikaṃ kārāpetvā rattiyā upagatāya yakkhaṃ vissajjetvā gacchanto tassa avidūre aññataraṃ ativiya bībhacchadassanaṃ petaṃ disvā tena katakammaṃ pucchanto–

283. “Kena te aṅgulī kuṇā, mukhañca kuṇalīkataṃ;

akkhīni ca paggharanti, kiṃ pāpaṃ pakataṃ tayā”ti.–

Gāthamāha. Tattha kuṇāti kuṇikā paṭikuṇikā anujubhūtā. Kuṇalīkatanti mukhavikārena vikuṇitaṃ saṃkuṇitaṃ. Paggharantīti asuciṃ vissandanti.

Athassa peto–

284. “Aṅgīrasassa gahapatino, saddhassa gharamesino;

tassāhaṃ dānavissagge, dāne adhikato ahuṃ.

285. “Tattha yācanake disvā, āgate bhojanatthike;